Krieviņu eksterjers Jāņa Balbārža skatījumā

Kādā no mūsu biedrības ‘’Ziemeļkursa’’ kopsapulcēm, pie apaļā galda,  tika pacelts jautājums par Rīgas baložu eksterjeru. Vārds tika dots pieredzes bagātam Rīgas baložu selekcionāram Jānim Balbārzdim no Ogres. Balbārzdis visus klātesošos uzturēja modrus, jo no viņa mutes plūda neskaitāmie dzīves, medību un baložu stāsti iz viņa dzīves. Kaut arī mūsu galvenais diskusiju  temats bija ‘’krieviņu’’ izskats, tomēr Jānis pastāstīja arī vēl kādu ļoti interesantu faktu. Izrādās ka pirmo Saksijas krāsspārnu pīču (mazuli) Latvijā, izaudzēja tieši viņš. PSRS gados viņš bija aizbraucis uz Maskavu un ticies ar slaveno baložu vīru vārdā Vadims Čurikovs. Šim baložu audzēšanas entuziastam bija pilna baložbūda ar Saksijas krāsspārņiem, visās varavīksnes krāsās. Skats esot bijis fantastisks, putni smuki un Jāņa baložnieka dvēsele to nevarēja izturēt – viņš iegādājās vienu Sakšu pāri un atveda to uz Latviju. Šeit viņš, no šī pāra, izaudzēja pirmo šīs šķirnes pīču.

...bet atgriezīsimies pie iesāktā, Rīgas baložu eksterjera. 

Sāksim ar kāju apspalvojumu. Neskatoties uz mūslaiku tendenci visām baložu šķirnēm, kam piemīt nedaudz apspalvotas kājas (nedaudz apspalvotas kājas baložnieku aprindās sauc par biksēm) pārveidot tos par kupli apspalvotu kāju  (kupli apspalvotas sauc par ploškām) īpašniekiem, Balbārzdis tomēr pastāv uz to, ka ‘’krieviņiem’’ tas ir par daudz prasīts. Lieta tāda, ka Rīgas baloži nav veidoti kā dekoratīvā, bet gan kā lidotājbaložu šķirne. Balbārzdis nepārtrauca atkārtot: ‘’Lidotājiem lielas ploškas nevajag!’’. Pilnīgi pietiekot ar to, ka ploškas ir dažu centimetru garas, bet kas svarīgi- biezas un vērstas uz atpakaļu, nevis uz priekšu, kas lūzt un asiņo.  Pirmo reizi garās kāju apspalvojuma spalvas parādījās šo baložu krustošanas un uzlabošanas procesā. Lai iegūtu jaunas krāsu variācijas, Rīgas krāsastēm tika krustotas Ziemeļkaukāzas krāsastes.  Rīgas zilspārņiem piekrustoja Saksijas vairogspārneņus. Tā rezultātā parādījās ‘’krieviņi’’ ar ļoti izteiktām ploškām. 

Par copēm.  Pilnīgi noteikti ikviens kas turējis Rīgas baložus viennozīmīgi atzīs to, ka šiem baložiem spicais cekuls, ne tikai piestāv, bet ir arī šo putnu neatņemama sastāvdaļa. Tomēr Jāņa Balbārzda personīgais viedoklis  izrādījies atšķirīgāks. Viņa skatījumā labāk balodis bez cekula, nekā ar šķību, uz vienu pusi, jo no tādiem putniem ir vieglāk izaudzēt pareizu spiccekuli. Nobeigumā  ieminējās, ka viņam labāk patīkot tieši bezcekulainie Rīgas baloži. Tas nu viņa personīgais skatījums...

Par baltajām spārnu svītrām. Sarunu gaitā Jānis pastāstīja, ka savā selekcijas darbā ar Rīgas baložiem viņš esot izmantojis arī putnus bez baltajām spārnu svītrām, jo arī tādi putni senāk neesot tikuši brāķēti. Ja gadījies izaudzēt kvalitatīvu Rīgas vairogspārneni dzeltenā krāsā, bet bez svītrām, ar vienkrāsainiem spārnu vairogiem, tad tāda putna vērtība ne pa matu nebija zemāka par tādu pašu balodi ar baltajām svītrām uz spārniem.

Protams visu sarunas gaitu Jānis Balbārzdis vārdiski dzīvi ilustrēja tos Rīgas baložus, kādi bija senāk, viņa jaunībā, gan tādus, kādus pašam izdevās izaudzēt, citiem vārdiem tādi lūk tie baložnieku stāsti...