Mani lielākie vaļasprieki ir daba, putni, zvēri, baložu audzēšana. Neesmu vienaldzīgs arī pret vistu šķirnēm. Šis raksts būs veltīts maniem mīļajiem „krūpiņiem”, tiem pašiem, ko vidzemnieki sauc par "cukurvistiņām". Skaidrības labā gan jāpiezīmē, ka mūsu zemē ir divi pundurvistiņu paveidi, vieni ar neapspalvotām kājām, otri tie, par kuriem tiks stāstīts šajā nodaļā.
Pāris gadu atpakaļ iegādājos no paziņas Latvijas spalvkāju pundurvistas (turpmāk – „krūpiņvistas”). Pēc nostāstiem ,tā esot vienīgā Latvijā izveidotā vistu šķirne. Nezinātājam, no pirmā acu uzmetiena, šī šķirne var izskatīties pēc Beļģijas spalvkājvistas, bet tas ir maldīgi, par cik starp šīm šķirnēm ir ļoti daudz eksterjera atšķirību. Beļģijas spalvkāji ir masīvāki, muguras daļa izstieptāka, aste mazāk stāva un kāju apspalvojuma spalvas daudz garākas, nekā Latvijas spalvkāju krūpiņvistām.
Vēl pavisam nesen, ja man kāds pajautātu vai šī šķirne ir sastopama vēl kādā citā Latvijas vietā, izņemot Kurzemi, tad noteikti mana atbilde būtu noliedzoša. Taču tagad vairs tā nedomāju, jo kā izrādās, šīs vistiņas izcelsme gan meklējama Tukuma un Talsu rajonos, tomēr ir sastopami pat Zemgalē. Par to pavēstīja mans draugs - putnukopis Aivars Akons no Bauskas. Aivara mājputnu saime sastāv no dažādu šķirņu vistām, pīlēm, fazāniem, zīdītājdzivniekiem. Aivara putnukopības gaitas aizsākās pirms 20 gadiem un pirmie putnu dārza iemītnieki bija otrā paveida krūpiņvistas, kas pie viņa sastopami vēl šodien.
Arņa rokās bija nonākusi irbju krāsas krūpiņvistiņa ar apspalvotām kājām, bet viņš ļoti vēlējās lai būtu arī „bārda”. Ilgi viņam nebija jāgaida, jo tepat Ventspilī iegādājās satīna melnraibu, pieckrāsainu krūpiņgailīti ar „bārdu”, bet, ak vai, šim gailītim bija plikas kājiņas. Nav labi mūsu klimatā staigāt neapautam, tādēļ Arnis ķērās pie radušās problēmas risināšanas – selekcija bija sākusies.
Skolniekam Arnim (gada nelaimīgākajā dienā) pirmajā septembrī krūpiņvistiņai izšķīlās pirmie pieci cāļi, kas izauga par trim gaiļiem un divām vistām. Īsumā mēģināšu viņus aprakstīt. Pirmais gailītis bija sarkanbrūnā krāsā ar „bārdu” bez apspalvotām kājām, otrs sarkanbrūns ar atsevišķām melnām spalvām bez „bārdas” un neapspalvotām kājām un trešais gailītis satīna krāsā bez „bārdas” un neapspalvotām kājām. Vistiņas, kā jau pieminēju, bija divas ; pirmā melnraiba bez „bārdas” un neapspalvotām kājām, otrā brūna ar „bārdu” un apspalvotām kājām. Arņa priekiem vairs nebija gala, viņam izdevās iegūt vienu vistiņu gan ar „bārdu”, gan apspalvotām kājām.
Kad bija pagājis nebeidzami garais ziemas laiks, Arnis ar pilnu atdevi atsāka selekcijas darbu. No pirmā gaiļa atteicies, viņš paturēja pirmos divus jaunos gailīšus un pāroja tos ar paša māti un māsām. Tā rezultātā viņš ieguva patiešam skaistus jaunputnus ar kuplām bārdām, bet, ak nē, kājiņas visiem kailas. Pēc tādas vilšanās jebkurš varētu atmest ar roku visai selekcijai, taču tikai ne īsti putnukopības fanāti. Četru gadus pa kārtai tika izmantoti tikai šie pirmie gailīši, un par sievām vienmēr kļuva viņu meitas. Tieši pēc četriem gadiem no olām sāka šķilties pirmie „krūpiņi” ar nedaudz apspalvotām kājām.
Selekcijas darba turpināšanai, Arnis atlasīja gaiļus, kam bija apspalvotas kājas, krustodams tos ar „bārdainām” vistām. Visas meitas tika pārotas atkal ar tēviem. Ilggadējais darbs bija atmaksājies, jo par darba augļiem bija kļuvuši pēcnācēji ar kuplām kakla spalvām (krēpēm), „ bārdām” un apspalvotām kājām. Kāju apspalvojuma spalvas gan nebija izcili garas, taču biezas un kas ne mazāk svarīgi, līdzīgi kā tas ir pie Pavlovas vistām un mūsu faunas izcilākajiem vistu dzimtas pārstāvjiem - medņiem, spalvas bija visapkārt kājai. Profesionāls vistkopis mācēs pateikt, ka tā ir ļoti reta parādība.
Arņa "krūpiņvistas", kuras droši varētu nosaukt par Latvijas trešo "krūpiņvistu" paveidu, bija divās pamata krāsās ; satīna melnraibi un brūnraibi. Viņa vistiņām bija spēcīgi izteikts perēšanas instinkts, pat līdz četrām reizēm gadā. Bēdīgi, bet sakarā ar tuvradniecību, Arņa izveidotais Latvijas trešais pundurvistiņu paveids izmira 2005.gadā. Tādēļ gan Arņa, gan arī mans mērķis ir šo šķirni atjaunot, jeb precīzāk – radīt pa jaunam.
Šīs nodaļas sākumā jau rakstīju ka man izdevās iegūt reto Latvijas spalvkāju pundurvistas, kurām cāļi tuvradniecības dēļ ļoti vārgi. Mana un Arņa iecere nākamam gadam ir šīs šķirnes vienreizēja krustošana asinsmaiņas nolūkos ar radniecīgajiem Beļģu spalkājiem. Ja izdosies un Dievs tā vēlēs, kā plānots, selekcija turpināsies.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru