Vārve ir nomaļš lauku pagasts, Ventspils rajonā. Kādā saulainā 20. jūlija dienā (gadu gan neatminos) biju aizbraucis uz šiem laukiem, lai tur pavadītu vienu nedēļu. Tieši tur uz dzīvi bija pārcēlies mans draugs Arnis. Vieta pa tiešām ir fantastiska, jo tuvākā apkārtnē neatradās neviena cita māja vai lauku sēta.
Kad biju izkāpis no Liepājas autobusa, devos cauri krūmu un koku alejai, kuru no vienas puses sedza jaukto koku mežs, bet no otras puses biezi kārklu krūmu brikšņi. Kad biju izgājis cauri dzīvajai arkai, nonācu meža ielokā , kur arī atradās Arņa māja. Biju pagalam apmulsis, kad cerētās mājas vietā ieraudzīju – noplukušu kūtiņu. Šai, tā saucamajai mājai, bija trīs neatkarīgas ieejas: viena veda uz vistu aizgaldiem, otra uz krāmu noliktavu, bet trešās uz miniatūru virtuvīti, kurā arī mitinājās Arnis. Telpa pilnībā tika izmantota, tā ka tajā vairs nebija palicis neviens brīvs stūrītis. Nelielajā dzīvojamā platībā ietilpa divas gultas, trīs skapīši, virtuves galds un gāzes plīts. Sēta, maigi izsakoties, bija gaužām nesakopta. Pie mājas atradās pagrabs, kura tā iepriekšējie saimnieki neizprotamu iemeslu dēļ bija aizmirsuši apbērt ar zemi. Starp „māju” un pagrabu, zālē ieagusi gulēja veca, smagā automabīļa kabīne, nedaudz tālāk atrdās siltumnīca, kuras karkasa detaļas liecināja, ka labākos laikos viņai pat bijuši stikli. Sētas dekoru papildināja aprūsējusi un ar ūdeni pielijusi vanna, veca metāla krāsns, sausā āra tualete, bez durvīm un cauru jumtu. Bet kā jau lauku mājai pienākās, arī šeit bija ierīkots malku šķūnis. Taču, acīmredzot, ekspluatācijas mērķi tam bija savādāki, jo kad nejauši ziņkārības dzīts atvēru tās durvis tur saskatīju lielu grēdu ar tukšām degvīna un alus pudelēm. Lai cik arī vērīgi neskatījos, tomēr malku neatradu.
Arnis nebija pārvācies uz lauku māju viens, līdzi sekoja liels mājputnu pulks. Vispievilcīgākās bija plikkakļu vistas. Kā jau vēsta šķirnes nosaukums, viņiem kakli bija gandrīz pilnībā pliki, izņemot mazu spalvu kušķīti uz kakla. Kad pirmo reizi viņus ieraudzīju, radās iespaids ka manu acu priekšā ir nevis vistas, bet gan ļoti tuvi pterodaktiļu radinieki. Tik pat špāsīgi izskatījās Araukānu vistas, jo astes viņiem nebija un olas dēja tikai ar zilu čaumalas krāsu. Ļoti skaistas bija Zīda vistas, Bentamas, Orlovas. Par vislielāko Arņa lepnums kalpoja Lohman Brown krosas putni. Pārējo saimi sastādīja vienpadsmit pekinas pīles, trīs muskuspīles, zosis, pērļu vistas, medību un zelta fazāni.
Elektrība mājā nebija ievilkta, tādēļ iztikām ar svecēm. Ēdienkarte arī nebija no patīkamākajām, noteicošo lomu spēlēja pankūkas un rupjmaize, tas nebija ēdiens pēc mans gaumes. Reiz pat nācās nogaršot iepūdētu pīles gaļu. Es jau pēc pirmās proves no tās atteicos, taču Arnis, lai nezaudētu savu lepnumu, notiesāja līdz pēdējam kauliņam.
Mana iemīļotākā uzturēšanās vieta bija pļavā, kurā katru pavasari sastājās ūdens. Parastākie putni bija tilbītes. Tālāk laukā bieži mēdza nosēsties zosu bariņi. Tajā gadā novēroju krietnu daudzumu sējas un meža zosu. Kādā dienā dīķa malā mūs apciemoja zivju gārnis. Tas nav no tiem bezbailīgākiem putnu dzimtas pārstāvjiem, tādēļ drošs paliek drošs pārcēlās uz priedes virsotni.
Vakaros daudz laika pavadīju vērojot apkārtnes putnus. Tieši tad notika mana pirmā iepazīšanās ar skaistāko no liju sugas pārstāvjiem. Sēdēju krūmu aizsegā vērodams kā laukā barojās tilbītes. Man pievienojās Arnis. Pēc neilga brīža tālumā parādījās divi palieli putni, tie nepārprotami lidoja mūsu virzienā. Es piecēlos stāvus un piežmiedzu acis, domādams ka tā labāk saskatīšu. Pēc mirkļa putni lēni aizlaidās mums garām acu augstumā. Likās ka varētu tos aizsniegt ar rokām. Tie bija lauku liju pāris. Līdz šim brīdim viņus pazinu tikai no grāmatām, bet nu redzēju viņus tik tuvu. Es biju saviļņots. Abi ar Arni jau gribējām doties mājās, kad dažu soļu attālumā pamanījām kaut ko kustāmies. Ieskatījušies vērīgāk sapratām ka mūsu ceļā gadījusies odze. Ak vai, muļķīgi tagad būtu rakstīt kā mēs laidāmies lapās. Žēl ka nebija neviena ar kameru rokās, kas par kadriem būtu sanākuši !
Kādu citu vakaru nodomājām gredzenot griezes, taču nesekmīgi. Noguruši un slapji kā žurkas atgriezāmies savā „nometnē”. Pankūkas un rupjmaize pēkšņi bija kļuvušas tik garšīgas.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru