Pirmā tikšanās ar sakšiem

2008.gada ziema beidzot gāja uz otru pusi. Par laimi nokrišņi sniega veidā tajā ziemā bija maz un ja arī uzsniga, tad  viss pie pirmajiem atkušņiem ātri vien nozuda. Atkušņiem sekoja sals, taču bieži bez sniega. Maigi būtu teikts, ka es par to tikai priecājos, jo būvēt baložu būdu sniegainā laikā būtu ļoti apgrūtinoši. Piederu pie tās cilvēku grupas, kam strādāt nelielā salā ir patīkamāk, nekā vasaras tveicē. Ja ziemas sniegotas, tādas kā pēdējos divos gados, kad kupenas sniedzās līdz žoga augšmalai, par brīvprātīgo strādāšanu ārā nevarēja būt ne runas, kā pamatā visa miesas enerģija un siltums patērēta celiņu un iebraucamā ceļa atbrīvošanai no nejēdzīgās „debesu mannas”. Parasti šķūrējot sniegu mana seja no bāli rozīgas pārtop par tomātsarkanu, kam par iemeslu ir gan sals, kurš kniebj degunā, gan pēkšņi uzliesmojušās dusmas, kad zābaki kārtējo reizi piebirst ar slapjo sniegu. Pavisam citādi ir tad, kad ziemas ir mazsniegotas un sals turas vienmērīgi līdz -10. Tad gan ilgstoši tupēt siltā istabā nav ne kādas vēlēšanās, jo āra aiz durvīm es steidzu padarīt visus svarīgākos darbus, ko neesmu paguvis gada siltajā laikā. Taču šajā gadījumā pie steidzamiem būvdarbiem mani piespieda neatliekams apstāklis, par ko tūlīt arī stāstīšu.
Biju tikko pabeidzis visus putnu barošanas darbus un iegājis mājās, lai izsalcis mestos virsū šķīvim, no kura jau pa gabalu varēja just vistas filejas aromātu. Protams, dakšiņa ar uzspraustu filejas gabalu palika pusceļā, starp galdu un mani, kad iezvanījās telefons. Citkārt es būtu pacēlis klausuli tikai tad, kad vismaz daļa šķīvja satura man būtu aiz vaigiem, taču šoreiz bija citādāk. Zvanītājs, nevēlos saukt pilnā vārdā, bija Ļena. To ka viņa pašlaik atradās Čehijā, es zināju, tādēļ manu skaļo „aļļo” viņai nenācās ilgi gaidīt. Paguvu tik tikko zvanam atbildēt, kad izdzirdēju sekojošo jautājumu : „Tev „čaikas” nevajag, te viens audzētājs pārdod, zilus un brūnus ?”. Uz jautājumu, cik īsi ir viņu knābji, izdzirdēju : ”gari un ar apspalvotām kājām un cekuliem”. Zināju, ka krievu valodā „čaikas” ir kaijbaloži, bet tie visi ir ar īsiem vai gandrīz īsiem knābjiem. Garknābjainas un „ploškainas” kaijas nu nekādi nevarēja ietilpt manā saprašanā. Atrodoties šajā šoka stāvoklī gandrīz jau pateicu savu nē vārdu, kad tomēr attapos, jo varēja izrādīties ka runa ir par kādu retu un interesantu šķirni.  Ziņkāres vadīts piekritu.
Par cik man nebija neviena brīva būdiņa, kur varētu ielaist visnotaļ mistiskās garknābju kaijas, nācās projektēt jaunu. Kopumā nelielās būdiņas radīšanas darbs ilga ap divām nedēļām, jo kā vienmēr, tas mēdz notikt, te aptrūkās skrūve, te sienas dēļi. Kaut  arī baložus jaunajā mājā iemitināju tulīt pēc būdiņas pabeigšanas, tomēr biju vēl ieplānojis pievienot voljēru. To varēju īstenot tikai aprīlī, kad zeme bija pilnībā atkususi.

Putnus  man atveda  trešajā dienā pēc mūsu telefonsarunas, tādēļ vairāk nekā pusotru nedēļu biju spiests viņus turēt šaurā, kādreiz trušiem piederošā, būrī. Ļena pie manis atbrauca ar palielu kasti rokās, kuru nolika man priekšā uz grīdas. Kādu laiku es nekā nevarēju saņemties atvērt kastes vāku, baiļojoties  ka ieraudzīšu garknābainas „mēves”, kas pāri visam manam ķermenim uzdzina nepatīkamu zosādu. Saņēmies es pietupos, lēni pavēru kastes vāku un pazaudēju elpu. To brīdi , droši vien, es nespēšu aizmirst nekad. Ieraudzījis kastes saturu, manu ilgo sapņu piepildījumu, es pagrābu pirmo balodi kas bija pa rokai un ilgi, visos sīkumos, to izpētīju. Par laimi, protams, kaijbaložus ar gariem deguņiem neatradu, bet manā priekšā bija Saksijas krāsspārņi, par kuriem esmu sapņojis turpat vai ne no bērna kājas, kad šķirstīju sava tēva  žurnālus par baložiem. Atguvis elpu, paziņoju Ļenai ka šie nav nekādi „čaikas”, bet gan Saksijas krāsspārņi. Ļena, raustot plecus, centās attaisnoties, ka, čehu baložnieks esot teicis, šķirne saucoties Ceska cejka (Čehu kaija). Kā noskaidroju vēlāk, daļa taisnības tajā bija.

Par to, ka manās rokās nonākuši Saksijas krāsspārņi, nevis kaijbaloži, it kā jau bija skaidrs, taču neizpratne par šķirnes nosaukumu man nedeva mieru. Protams, katrā valstī var atšķirties gan šķirnes nosaukums, gan arī standarts, pēc kura putni tiek vērtēti. Arī šajā gadījumā mani vairs nemulsināja vārds – kaija, bet gan tas, ka viņi tiek saukti par Čehu šķirni. Pat cilvēkam, kam nav nekādas sapratnes baložu šķirņu lietās būs skaidrs, ka starp Saksiju, kas atrodas Vācijā un Čehiju ir liela starpība, kaut arī valstis savā starpā robežojas.  Daudz laika veltīju pārlapojot palielu literatūras kalnu par baložiem, jo interneta tad man vēl nebija, taču neko neatradu.

Nākamās dienas vakarā saņēmu zvanu no Aināra Ludbārža, kuru jau iepriekš tiku pieminējis. Sarunas laikā es ieminējos, ka esmu ieguvis Saksijas krāsspārņus, kurus man neizprotamu iemeslu dēļ sauc vēl par Čehu kaijām. Ainārs, kurš ne vien pats audzē dažas Saksijas baložu šķirnes, bet arī bieži ciemojās pie saviem čehu draugiem, sāka apgalvot : „ ...bet paklau, brālīt, man Čehu draugs teica, ko tie „friči” muld, tā ir mūsu, Čehu šķirne, kurus „friči” kara laikā izveda uz savu zemi un nu viņi sauc to par savu. Tie nav Saksijas, bet Čehijas baloži ...”.
Sarunā ar Aināru gūtā atbilde mani tomēr neapmierināja...