Visvaldis, padomju laikos, daudz sūra darba ieguldīja baložu audzēšanas popularizēšanai. Viņš, nenoliedzami, bija viens no ievērojamākajiem baložu audzēšanas fanātiem. Aprobežotajos padomju režīma gados Visvaldis Leja, sadarbojoties ar manu tēvu, nodibināja Ventspils baložu audzētāju klubu. Pie lielākām kluba aktivitātēm pieskaitāmas rīkotās izstādes, kuras tika organizētas reizi gadā.
Visvalža jaunība ir miglā tīta. Aptuveni zināms, ka dzimis vai nu Zūrās, vai Zirās. Tēva viņš nepazina, mātei vienai nācās audzināt dēlu. Jau agrā bērnība Visvaldis sāka pievērsties dabas parādību izzināšanai, putnu vērošanai un protams, baložu turēšanai. Sākumā gan tie bija parastie ielas baloži, ko Latvijas ornitologi sauc par mājas baložiem. Augot, savu baložu pulku papildināja ar nopietnākiem putniem, kā pats savā laikā bija izsteicies,viņa rokās pabijuši visas latvijā jebkad eksistējošās šķirnes. Esmu pārliecināts ka tas gan bija pārspīlējums, bet lai nu paliek.
Tagad pastāstīšu kā es iepazinos ar šo interesanto cilvēku. Būdams RTU Ventspils filiāles students, bieži , pēc lekciju beigām nācās ilgi gaidīt autobusu. Tas man pagalam nepatika, tieši tā pat, kā visa pilsēta kopumā. Tā nu es nolēmu aizstaigāt pie mana tēva senā paziņa, jo viņa dzīvoklis atradās netālu no centra. Ienākot viesistabā sastingu no skata, kas pavērās manām acīm. Istabas sienas, no pašas grīdas līdz griestiem bija grāmatu plauktu pārpilnas. Tādu mājas bibliotēku biju līdz tam redzējis tikai sapņos. Lielākā literatūras daļa bija saistīta ar dabu, putniem un zvēriem. No grāmatām nevarēju atraut savu skatu, tādēļ ilgu laika sprīdi cilāju te vienu, te otru. Istabas vidū atrdās diezgan paliels apaļš galds. Virtuve bija neliela un tajā mitinājās baloži. Ak nē, nepārprotiet mani, ne pašā virtuvē, bet pieliekamajā, kurš gan bija iebūvēts kā gaļas produktu glabātuve. Tās platība bija apmēram šāda : garums un platums 150x130 cm. un augstums ap 2,30 cm. Kā jau noprotat no skaitļiem, telpa bija miniatūra, taču pietiekama, lai tajā atrastos 30 baloži.
Visvaldi sanāca apciemot diezgan bieži. Mēs bijām dažādu paaudžu cilvēki, bet mūs vienoja patika uz baložiem un citiem putniem. Sēžot pie apaļā galda, mēs intensīvi strīdējāmies par Darvina teorijas maldīgumu, par to, vai zaļā vārna ir zaļa vai zila, vai Budapeštas īssknābji un Vīnes īssknābji ir viena un tā pati, vai tomēr atšķirīgas šķirnes. Kā redzat, tēmas varbūt pat bija smieklīgas, taču mums tā nešķita. Strīdējamies daudz, taču neviens no mums otra viedoklim nepiekāpās, jo bijām pārliecināti paši par savu taisnību. Nedomājiet ka mūsu strīdi bija nopietni, tie drīzāk bija draudzīgi strīdiņi, mēs turpinājām viens otru cienīt.
Sēžot pie galda un apspriežot dažādas lietas, mēs vienmēr iemanījāmies vienlaicīgi runāt un dzert kafiju, pie tam ar cigareti zobos. Visvaldis vispār ļoti maz ēda, pārtiekot tikai no cigaretēm. Bieži redzēju viņu gatavojam, parasti to darīja ne biežāk kā reizi dienā. Tā vienmēr bija zupa, kuras sastāvs bija sekojošs : 90 % ūdens, 9 % kartupeļu un 1 % liellopa kauliņa. Iespējams tieši tādēļ viņš tik pāragri aizgāja no šīs dzīves.
Visvaldis savā mūžā turēja dažādas baložu šķirnes, tādēļ man viņš bija kā neizsmeļama zinību krātuve. Viņa stāstos uzzināju daudz kā jauna un interesanta. Tā man tapa zināms, kas notiek, ja krusto Vīnes īssknābjus ar Tulas vaboļbaložiem. Abas šķirnes ir īssknābainas, bet bērni viņiem sanāk vidējknābji. Interesants stāsts bija par kādu viņa Ķīnas balodi, kurš vienmēr atgriezās mājās pat no 40 km attālumā. Tas man likās savādi, jo laba orientācija ir tikai pasta baložiem, kas lido pat no 1000 km liela attāluma, taču stāsts par dekoratīvo balodi man bija kas jauns. Interesants atgadījums notika arī ar vienu pasta baloža jaunuli. Balodēns bija izaudzis liels un būtu īstais laiks lidot lejā uz grīdas pašam baroties, taču tas nenotika. Baložu pārim jau bija jauni bērni, bet šis joprojām prasa ēst . Brīnumaini, bet tomēr tēvs baroja. Tā tas turpinājās visu vasaru, baložu pāris jau paspēja izaudzēt 8 spēcīgus bērnus, bet šis vēl prasa un prasa, lai baro. Un tikai rudenī baloža vecāki atteicās viņu barot, viņš saņēmās un nolaidās lejā.
Visvaldim bija palikuši 70 gadi, bet viņš uzvedās kā jauneklis. Viņš nebija ne līks, ne šķībs. Humora izjūta viņam bija fantastiska. Bet pēkšņi vienā dienā viss izmainījās. Ieradies pie viņa mājās un piespiežot durvju zvana pogu, paliku bez atbildes. Zvanīju vairākas reizes un tikai pēc kāda brīža durvīs parādās Visvaldis, ar pavisam nedabisku sejas izteiksmi. Atvēris durvis un pateicis dažus nesaprotamus vārdus viņš aizgāja atkal gulēt. Kādu laiku paliku pie viņa un mēģināju uzdot pa kādam jautājumam. Taču par cik atbildes no viņa nebija, nolēmu izsaukt ātro palīdzību. Viņam bija insults un tam pēc nedēļas sekoja otrs. Atgriezies no slimnīcas Visvaldis lika man savākt visu savu bibliotēku, kam man bija vajadzīgs smagais automobīlis. Tūlīt pēc tam, kad nogādāju grāmatas mājās nāca bēdīga ziņa – Visvaldis miris, no trešā insulta.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru