Jau agrā bērnībā daudz laika veltīju dažādu dzīvo radību ķeršanai un burkā spundēšanai. Bailes pret kustoņiem nepazinu, tādēļ mana kolekcija ar vien vairāk papildinājās ar dažnedažādiem rāpuļiem, zirnekļiem un vabolēm. No skolas pārgājieniem atgriezos vienmēr labā omā. Kā nu nē, jo no kabatām līda ārā gliemeži, cepurē lēkāja mazas vardītes un burkās, kuras bija piepildītas ar ūdeni, peldēja tritoni un treknas ūdens vaboles.
Atceros kādu atgadījumu, kas noticis tad, kad man bija labi ja seši gadiņi. Pārnācis no kārtējās pastaigas mežā, protams, bikšu kabatās biju ievietojis jauniegūtās ķirzakas. Cik to man bija - nezināju, jo skaitīt vēl nemācēju. Ak vai, mana mamma vienmēr no viņām baiļojās. Visus sīkos zauriņus uzmanīgi pārvietoju no kabatām lielā veļas bļodā. Nezinu kā, bet vienai no ķirzakām, kura nepārprotami bija vislielākā, izdevās kaut kādā veidā no ieslodzījuma izlavīties, bet to es vēl nenojautu. Apskatījos, ka mamma saldi guļ diendusu klubkrēslā, arī es devos pie miera. Tikko biju paspējis iemigt, ka izdzirdēju skaļu brēcienu. Atvēris acis man rādījās brīnišķīgs skats. Mana māte nez kādu iemeslu dēļ stāvēja uz klubkrēsla atzveltnes (nezinu kā viņai izdevās tur noturēties) bet uz tepiķīša, saules apspīdēta, gozējās mana bēgle.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru