Ļaujiet izdarīt nelielu atkāpi, lai pavēstītu par manu sapazīšanos ar Arni, kuru esmu iepriekš, tik īpašā veidā, pieminējis. Arnis ir mans draugs jau no 14 gadu vecuma. Tieši tad manās rokās nonāca vietējais laikraksts „Ventas balss” , kura pirmajā lappusē bija raksts par putnu audzētāju Arni Pāvelsonu. Tur bija stāstīts par putniem , kas atrodas viņa aizgādībā. Vau ! Sapratis, ka neesmu vienīgais uz putniem ķertais, devos viņu meklēt. Laikrakstā gan bija ielas nosaukums, taču bez mājas numura. Bet es nebūtu es, ja atmestu ar roku meklēšanas iecerei.
Nonācis galapunktā, uzsāku meklēšanas operāciju. Apstaigājis desmit mājas, sapratu ka jāmaina taktika, un kādam no vietējiem jāapjautājas, vai nepazīst manis meklēto personu. Uz šīs ielas man bija pazīstami divi, pa tiešām dīvaini baložu audzētāji. Protams, dīvainības katram bija atšķirīgas. Viens no viņiem bija tāds, kurš nekad, ne vienam nerādīja savu saimniecību, aprobežojās vien ar pāris vārdiem, kurus parasti bija jāklausās pašam paliekot vārtiņu ārpusē. Zināms bija vien tas, ka viņa aizgādībā esot vairāk nekā simts baložu, lielā pārsvarā no kuriem bija Liepājas baltastes. Savus pirmos mīluļus Ķepala kungs saņēma pirms piecdesmit gadiem. Pie viņa devos vispirms. Manā priekšā nostājās kalsns vīrs. Jā, viņš zin šo cilvēku un viņš dzīvojot ielas viņā galā, taču nekādu konkrētāku informāciju nesaņēmu, tādēļ negribot nācās doties pie Krušnovska kunga. Konstantīns Krušnovskis mani pārsteidza vēl vairāk, jo, pretēji iepriekš minētajai personai ,mani uzņēma savā namā. Tiku jau brīdināts, ja man būs vēlme aplūkot viņa audzētos kaijbaložus, nāksies pāris stundas klausīties viņa dīvainos stāstus un nostāstus. Tas nebija mans mērķis, tādēļ sarunās centos neielaisties. Taču, ak vai, man tika ierādīts krēsls un pirms paspēju bilst kādu vārdu, manā acu priekšā jau kūpēja kafijas tasīte. Nekas jau man cits neatlika, ka vien klausīties stāstus par mākslas darbiem un bankas inkasatoriem slavenajā padomju savienībā. Tagad šī cilvēka vairs nav starp mums un man nākas vien nožēlot , ka vienmēr no viņa centos izvairīties. Kad pagāja knapi trīs ar pusi stundas, beidzot man tapa pavēstīts, ka Arnis dzīvo tieši pretim viņa mājai.
Tā nu atrados pie nākamās, šoreiz īstās, mājas vārtiņiem. Lai mājas saimnieki mani varētu sadzirdēt centos dot vaļu savām balss saitēm. Rezultāts bija acumirklīgs. Pie atvērta loga parādījās seja, kas pilnīgi noteikti piederēja Arnim. Es lepni paziņoju : „Mani sauc Oskars un es dikt nodarbojos ar putniem”.
Labi, ka Arnis dzirdot šādus vārdus spēja ne tikai palikt kājās no smiekliem, bet saņemot pēdējos spēkus atvērt man savas sētas vārtiņus. Pats es nejutos traucēts, acīmredzot dīvaiņu apciemošana bija atstājusi savas pēdas.
Man tika izrādīta visa saimniecība. Kas tik tur nebija ! Dažādas vistu šķirnes, tai skaitā, krūpiņvistiņas ar apspalvotām kājām, zelta fazāni , zosis un pīles, viļņainie papagaiļi un karellas, paipalas un kanārijputniņi. Visvairāk man iepatikās plukata vārna, kurai dabā, lauztā spārna dēļ, būtu lemta bojāeja. Biju no redzētā tik ļoti aizkustināts , ka bezmaz elpu zaudēju.
Kaut arī sākumā Arnis man neuzticējās, vēlāk kļuvām par labiem draugiem. Bet to, ka es „dikti nodarbojos ar putniem”, Arnis nav aizmirsis. Kaut to tik bieži man neatgādinātu !
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru