Tā nu ir sanācis, ka baložu audzēšana man ir ierakstīta gēnos. Kā gan citādāk to var izskaidrot, jo baložus audzēja mans vecvectēvs Jānis Kārkliņš , vecmāmiņas brālis Arnolds Kārkliņš un to vēl šodien dara mans tēvs. Ja ticēt senču stāstiem, tad šis hobijs nebija svešs vēl senākās paaudzēs.
Mans tēvs, Ēriks Jurševskis, dzimis tepat Ventspilī. Vēl būdams mazs zēns viņš krāja savvaļas putnu spārniņus, kuri tika līmēti burtnīcā. Putniņus viņš šāva bez jebkādas žēlastības, kamēr reiz par viņa medījumu kļuva kāds melnais mežastrazds. Putns bija vēl dzīvs un raustījās agonijā, ķermenītis lēnām atdzisa. Tā viņš turēja šo putnu rokās un paša sirds sāka klauvēt arvien intensīvāk, sāka pamosties sirdsapziņa . Par laimi tas bija viņa pēdējais medījums.
Taču puika bija nevaldāms, muka prom no mājām un vienmēr iemanījās sastrādāt kādas blēņas. Vilis Jurševskis, viņa tēvs, to nespēja ilgāk izturēt, tādēļ devās pie savas sievas tēva Jāņa Kārkliņa pēc padoma. Par lielu pārsteigumu Viļa sievastēvs pateica tikai vienu pārliecinošu frāzi : „Tas nekas, es zinu kā varēs viņu savaldīt un pieturēt pie mājām !”
Jānis nemēdza bārstīt tukšus vārdus, jo viņam bija uzkrājusies liela dzīves pieredze. Jānis bija jūrnieks uz tirdzniecības kuģiem. Būdams azartisks mednieks un dzīvojot Elkšķenes mežā viņš ar vislielāko cieņu attiecās pret dabu sev līdzās. Vienu dienu Jānis ieradās pilsētā pie mazdēla ar nelielu dāvanu rokās – pārītis mājas baložu. Tēviņš bija zili špricēts, mātīte zila. Necilie ielas baložu pāris mazajam Ērikam tik ļoti nāca pie sirds, ka visa pārējā apkārtējā pasaule burtiski pazuda. Tagad, no skolas viņš neskrēja pie draugiem, bet vienīgais maršruts bija paša mājas. Kā nu nē, jo izsalkušās guzītes viņu gaidīja.
Dzīvoja viņš tajā laikā Rudens ielā 14, netālu no „Ventspils koka”. Vienu dienu viņš, ņemot līdzi draugus, uzrāpās uz šīs mēbeļu rūpnīcas skaidu torni. Tur viņš izcēla no ligzdas mājas baloža mazuli tīri baltā krāsā un paša spēkiem to izbaroja. Baltais balodis, labi zināja laiku, kad viņa saimnieks atgriezīsies no skolas, tādēļ vienmēr viņu sagaidīja sēžot uz sētas vārtiņiem. Ap to laiku iepriekšējam baložu pārim izauga viens mazulis brūnā krāsā ar nedaudz raibu galvu. Līdz ar to viņa saimniecība jau sastāvēja no četriem putniem.
Vienu dienu Vilis nez no kurienes atgādāja īstu baložu būdu. Bērna priekiem vairs nebija gala, tagad varēja izvērsties pēc pilnas programmas. Baloži jaunajās mājās iejutās ļoti ātri un varēja brīvi atstāt un atgriezties būdā. Tas bija laiks, kad Ērikam rokās nonāca pirmais, gandrīz šķirnīgs, balodis. Tas bija melns putns, ar nepilni baltu asti, gliemežveida cekuliņu no auss līdz auss un nedaudz apspalvotām kājām. Pēc sava izskata varēja spriest, ka viņa senči bijuši graciozie Liepājas baltastes. Cekulainais balodis pats bija atlidojis (acīmredzot pazaudējis savas īstās mājas) un nosēdies uz baložbūdas jumta, ilgi vēroja apkārtni, taču būdā tā arī neiegāja. Nākamajā dienā viņš atgriezās, bet šoreiz uz palikšanu.
Ēriks bija ar visu sirdi aizrāvies ar saviem putniem un tas atstāja pēdas arī viņa vienaudžos. Visi ciema puikas sāka ķert un pieradināt pie savām mājām baložus. Būtu jau nekas, ja ar to viņi aprobežotos, taču daži bija īsti palaidņas. Kādu dienu ciema zēni salasījās, jo kā izrādījās, lielam zagšanas plānam. Dažiem bija apnicis turēt parastos baložus, tādēļ puikām radās doma izzagt no kāda vīra šķirnīgus putnus. Runāts – darīts. Vienā naktī zēni uzlauza kāda vīra baložu būdu, un savāca visus baložus. Ērikam tas nepatika, viņš bija līdzgājējs, tādēļ viņam piešķīra tikai divus baložus.
Nozagtie putni bija nezināmas šķirnes. Viens bija melns ar baltiem plankumiem, otrs, debeszilā krāsā, tieši tādā kā Damaskas baloži. Kādēļ atstāja sev debeszilo balodi, Ēriks neatceras, taču melno, sirdsapziņas dzīts, viņš aiznesa pie īpašnieka mājas un slepeni palaida. Savukārt debeszilais balodis sapārojās ar baltasti un izauga jaunulis īpatnējā krāsā – debeszils ar izteiktiem plankumiem uz spārniem.
Nākamo sastapšanos ar šķirnes baložiem nenācās ilgi gaidīt. Pie Ērika ieradās baložu audzētājs no Staldzenes ar patiesi apburošiem putniem. Ēriks dāvanā saņēma Rīgas vairogspārneņus ar sudrabainiem spārnu vairogiem un baltām svītrām un Rževas zvaigžņastes baložus. Šī putnu saime drīz vien tika papildināta ar pieklīdušu Kalugas melnbalto kūleņotāju.
Kad Ērikam bija 13 gadi, sanāca pārcelšanās uz Ūdrandi, kur viņš nodzīvoja līdz 17 gadiem, kad sāka dzīvot patstāvīgi un pārcēlās uz pilsētu. Ilgi tur nepabija, jo tika iesaukts militārajā dienestā un kad atgriezās mājās, putnus vairs neatrada – bija nozagti. Ērikam bija iestājies laiks, kad regulāri tika mainītas dzīves vietas. Baložus viņš iegādājās jaunus.
Kādu laiku Ēriks dzīvoja tur, kur tagad es, Robežu ielā. Tā nu sanācis ka es šo māju atpirku 18 gadu vecumā. Šeit viņš paplašināja savu saimi, jo gan vieta, gan apstākļi to ļāva. No baložu turētāja Žaņa Rodabaha viņš dabūja jaunu nelielu būdiņu, kuru novietoja uz augstiem, žurku drošiem, stabila metāla karkasa, pamatiem . Strādājot „Latelektrostroja” viņam bija iespēja tikt pie dažāda lieluma dēļu galiem. Visus būvmateriālus veda mājās un būvēja otru, daudz lielāku baložu būdu. Te viņa baloži mita daudzus gadus, līdz atkal bija jāpārceļas.
Pārcēlās uz pārventas daudzdzīvokļu namu, jo devās pēdējā laulībā, ar manu māti. Baložus turēja uz balkona un līdz ar to viņa reputācija „cēlās”. Kaimiņi par viņu rakstīja avīzēs, tika sūtīta pārbaudes komisija, draudi, lamas. Tas kļuva neizturami un piespiedu kārtā nācās būvēt jaunu baložu būdu... uz mājas jumta. Tai sekoja nākamās četras baložu būdas mājas bēniņos. Putnu saime vairs nebija desmiti īpatņi, bet skaitīt vajadzēja simtos.
Pavadījis šajā mājā ap 12 gadiem, Ēriks ar Ļubu (mana mamma) pārcēlās uz kaimiņu māju. Šoreiz, tā domāju, gan patstāvīgi . Šobrīd manam tēvam Ērikam ir 67 gadi, viņš aktīvi audzē baložus, saimniecība sastāv no 200 putniem.
Zemāk varat aplūkot mana tēva diplomu kopijas, kuras Padomju laikos par sasniegumiem tika piešķirti baložu izstādēs.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru