Mūsu zemē kopā izveidotas sešas baložu šķirnes, no kurām viena ir jau pilnībā izmirusi. Kā pirmo baložu šķirni, ko vēlos jums aprakstīt, ir Liepājas baltastes. Šo pašu skaistāko Latvijas balodi radīja 19. gadsimta selekcionāri, domājams par pamatu ņemot Austrumprūsijas kūleņotājus. Kādēļ tieši viņus uzskatu par baltastes baložu senčiem, paskaidrošu tuvāk raksta beigās.
Liepājas baltastes ir ļoti skaisti un graciozi putni. Baložu knābīši ir vidēja garuma, pat tuvāk uz īsu, kājas apspalvotas un galvu rotā gliemežveida cekuliņš ar rozetēm. Neatkarīgi no putna krāsas aste vienmēr ir balta, bet pašam putnam piemīt gracioza stāja, ar nedaudz uz priekšu izvērstu krūti un nedaudz gulbiski izliektu kakliņu.
Liepājas baltastes baložu standarts :
Izcelšanās. Uzskata, ka cēlušies no Austrumprūsijas kūleņotājiem, Liepājā bija pazīstami jau 19 gs.
Ārējās pazīmes. 34 – 36 cm gari putni ar vidēji stipru ķermeņa uzbūvi.
Galva. Neliela, apaļa, ar zemu slīpumu pakauša pusē un gliemežveida cekulu. Sastopami arī bez cekula.
Acis. Pērļu krāsā.
Knābis. Vidēji garš.
Kakls. Labi veidots. Spīdīgu apspalvojumu.
Krūtis. Samērā platas, izliektas.
Spārni. Labi pieguļ ķermenim, to gali virs astes.
Aste. Pilnīgi balta, ne mazāk kā 12 spalvas.
Kājas. Īsas, labi apspalvotas.
Apspalvojums. Melns, brūns, dzeltens. Mēdz būt arī nestandarta krāsā – pelēki.
Piezīmes. Reti sastopami putni ar neapspalvotām kājām un bez cekula, kurus ārzemju autori kā atsevišķu šķirni – Latvijas baltastes. Domāju, ka šos putnus nevar uzskatīt par citu šķirni.
Standarta apraksts neizlabotā veidā no Paula Rumaņa grāmatas „Mājas baloži” (Rīga „Zinātne” 1982)
Vēlētos nedaudz pakomentēt Paula Rumaņa standarta aprakstu . Pirmām kārtam pieskarsimies baložu izcelšanās vēsturei. Dārgie lasītāji, es esmu pārliecināts, ka Liepājas baltastes veidotas pilnībā, vai daļēji no Austrumprūsijas baložiem. Ja mēs, piemēram, ievietotu būrī Liepājas baltasti un Austrumprūsijas kūleņotāju, tad nepārprotami rastos sajūta, ka mūsu priekšā ir vienas šķirnes pārstāvji ar dažām atšķirīgām niansēm. Protams, Liepājas baltastes ir atsevišķa šķirne, bet viennozīmīgi – radnieciska. Kā galvenās atšķirība, manā skatījumā, var minēt, ka Liepājas putni augumā ir nedaudz masīvāki par Austrumprūsijas, galva ir pavisam nedaudz izstieptāka. Galvenā atšķirība ir putna zīmējums. Austrumprūsijas kūleņotājiem nemēdz būt un arī viņu standarts neparedz baltas astes krāsu. Liepājas baltastes, turpretim, ir ar pilnīgi baltu asti, taču, viņiem šad tad bērni gadās vienkrāsaini. Vienkrāsainus putnus selekcijas darbā vairāk neizmanto un tie tiek izbrāķēti.
Nākošā lieta, ko vēlos ar jums apspriest, ir Rumaņa pieminētie Liepājas baltastes bez cekula un neapspalvotām kājām. Tādi putni tiešām gadās un arī manā saimniecībā daži īpatņi atrodami. Vācu grāmatu autori šos putnus nezināšanas dēļ iedala atsevišķās šķirnēs. Tā piemēram žurnālā „Deutsche Geflugelzeitung” ( Nr.16/2000) tika publicēts raksts ar nosaukumu „Liepājas timlers”, kur, par Liepājas baltastēm sauc putnus ar apspalvotām kājām un cekuliem, par Kurzemes baltastēm – bez cekula un apspalvotām kājām un par Latvijas baltastēm – baložus bez cekuliem un un neapspalvotām kājām. Lai mērs būtu pilns, raksta autors uzsver, ka Kurzeme atrodas Kaļiņingradas apgabalā, bet Liepāja ir Lietuvas pilsēta. Diemžēl, bet šis ir tikai viens tāds nezināšanas augļa piemērs, jo ar tādiem esmu sastapies vairākkārt. Ceru, ka jūs manu domu esat sapratuši. Tā saucamie Latvijas un Kurzemes baltastes ir ne kas cits, kā Liepājas baltastes nestandarta varianti.
Nākošā piezīme par standartu ir knābja krāsa, kas nav norādīta. Knābim obligāti jābūt gaišā ragu krāsā, tumši knābji visos laikos ir skaitījušies brāķi.
Dažos vārdos varu pastāstīt par šo putnu lidojuma veidu. Liepājas baltastes, tā pat kā viņu Austrumprūsijas radinieki, lido apļos un kūleņo. Taču ļoti raksturīga iezīme ir šļūkšana uz astes ar izplestām astes spalvām. Parasti gaisā uzturas ne ilgāk par vienu stundu.
Šobrīd Liepājas baltastes ir uz izmiršanas sliekšņa. Tā nu ir noticis, ka Liepājas nopietnākie, šo baložu audzētāji, ir jau aizsaulē, bet atlikušie nevērīgi un vieglprātīgi labākos putnus pārdevuši Lietuvas kolēģiem. No Liepājniekiem, kam kaut cik ir šķirne saglabājusies, var minēt vienīgi Aivaru Egliņu un Miervaldi Gruzuli. Pārējā Latvijas teritorijā, ar šo putnu saglabāšanas un eksterjera uzlabošanas darbu veicu es, Arnis Pāvelsons, Ainārs no Lielvārdes un Jānis Bālbarzdis no Ogres. Man par lielu prieku mūsu nelielajam pulkam pievienojies Indulis Vicinskis, kā arī putnu dārza un viesu mājas „Apsīši” īpašnieks Jānis Grigalis no Ķūļciema pagasta.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru