Rīgas vairogspārneņi, jeb kā tautā sauc, zilspārņi, vienmēr bijusi ļoti iecienīta šķirne gan mūsu galvaspilsētā, gan arī gandrīz visā Vidzemē un Zemgalē. Neviena cita Rīgas baložu šķirne nav bijusi tik populāra, kā Rīgas vairogspārneņi. Šīs šķirnes noriets sākās ar brīdi, kad Latvijā lielā vairumā ieplūda Ukrainā izveidotās Kijevas un Ņežinas baložu šķirnes. Daudzi „krieviņu” audzētāji pakāpeniski sāka atteikties no zilspārņiem, kas veicināja strauju šķirnes skaita sarukumu. Šobrīd zilspārņu audzētājus var saskaitīt uz roku pirkstiem.
Ventspilī Rīgas vairogspārneņi nekad nav bijuši īpašā cieņā, izņemot Rīgas krāsastes. Pēdējos savā laikā nopietnā līmenī audzēja kāds vīrs uzvārdā Auce. Viņam pamatā bija melnastes, vairāk nekā simts īpatņi, dzeltenastes un sarkanastes bija mazākumā.
Šobrīd, kad Rīgas vairogspārneņi tuvojas izmiršanas slieksnim un kvalitatīvu putnu paliek ar vien mazāk, arī Ventspils rajonā daži pievērsušies šo putnu audzēšanai un saglabāšanai. Patreiz vairogspārneņi ir manā, Guntara Vikštrema (Piltene) un Arņa Pāvelsona (Vārves pag.)saimniecībās.
Pagājušā gadsimta selekcionāri lielas pūles veltīja zilspārņu krāsas uzlabošanai. Selekcionāri vēlējas iegūt putnus ar pēc iespējas gaišāk ziliem spārniem. Jo gaišāk zili spārni, jo putns izstādēs saņēma augstāku vērtējumu.
Rīgas vairogspērneņi, pirms otrā pasaules kara, bija populāra šķirne arī Vācijā, sevišķi austrumos, kur bija daudz šo putnu audzētāju. Kad otrais pasaules karš beidzās, zilspārņi Vācijā vairs nebija sastopami. Šobrīd dažus mazāk kvalitatīvus putnus var atrast arī Lietuvā.
Rīgas vairogspārneņu lidojums identisks pārējiem „krieviņiem”, taču vislabāk lido zilspārņi ar zilu asti. Šiem putniem, individuālais lidojuma stils, ir īpaši izteikts. Zilspārņi ar zilu asti izveidoti, domājams, XX gadsimtā.
Rīgas vairogspārnu baloža standarta apraksts :
Izcelšanās. Rīga, 19.gs. vidus.
Ārējās pazīmes. Vidēji lieli, ar zemu stāju, slaidi.
Galva. Neliela, samērā šaura, pieres daļa šaura, piere vidēji augsta, mazliet iegarena ar samērā horizontālu virsmu, pakauša pusē nolaidena, noslēdzas ar smailu cekulu.
Acis. Tumšas ar šauru, bālu apriņķojumu.
Knābis. Garš, tievs. Knābja gals viegli noliekts uz leju.
Kakls. Vidēji garš, tievs. Kakla apspalvojums spīdīgs.
Krūtis. Platas, izliektas.
Mugura. Gara, ar asti veido taisnu līniju.
Spārni. Labi attīstīti, gari, cieši pieguļ ķermenim. Spārnu gali novietoti virs astes.
Aste. Gara, vidēji plata. Astē 12 – 14 spalvas.
Kājas. Īsas. Kāju apspalvojums zvanveida, biezs, bet ne garš, izvirzīts uz sāniem, balts. Jo vairāk apspalvotas, jo balodis vērtīgāks. Kāju augšstilbi un stulmi klāti kuplām spalvām (piešiem).
Apspalvojums. Vienkrāsaini balts ar krāsainiem spārnu vairogiem. Spārnu gali balti. Katrā spārnā jābūt 10 baltām spalvām. Spārnu vairogu krāsa gaiši zila (jo gaišāk zila, jo balodis vērtīgāks), melna, sarkana, dzeltena, olīvkrāsas un pelēka. Uz spārniem divas baltas svītras ar melnu apmalīti astes pusē. Astes krāsa vienkrāsaina balta vai krāsaina (vairogu krāsā) ar melnu lentu galā.
Pieļaujamās kļūdas. Nedaudz mazāk apspalvotas kājas, tumši zila vairogu krāsa, mazāk smails cekuls.
Nepieļaujamās kļūdas. Plata pieres daļa, vidējs vai īss knābis, resns knābis, cekula trūkums, vai gliemežveida cekuls, katra acs savā krāsā, raibas acis, raibs apspalvojums, neapspalvotas kājas vai „biksītes”.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru