Tā nu esmu nolēmis vēl dažus stāstus pastāstīt par saviem piedzīvojumiem pusaudžu gados.
Piecpadsmit gadu vecumā biju pavisam stingri nolēmis par katru cenu savā īpašumā iegūt pāris žagatu mazuļus. Man ļoti patika vārņveidīgie putni, tādēļ no iecerētā nodoma atrunāt mani būtu veltīga laika šķiešana.
Pirmajā gadā iecerei bija lemts izgāzties. Cilvēks, kurš bija solījis dabūt žagatēnus, īsto laiku „nogulēja” un kad bija „pamodies” putnēni bija jau iemācījušies lidot. Taču nākamajā gadā uz to vīru vairs nepaļāvos un sarunāju kādu daiļā dzimuma dāmu, azartisku kanārijputniņu audzētāju, pie kuras mazdārziņa kārklu krūmā savu ligzdu ierīkoja žagatu pāris. Viņa nelika ilgi sevi gaidīt.
21.maija agrā rītā, šī dāma, vārdā Silvija, lepni ieradās ar svarīgu paziņojumu – ka tur un tur, gar to un to ceļu, tajos un tajos krūmos ...ir jābūt žagatu ligzdai ar mazuļiem. Biju sapratis ka mazuļi jau ir apauguši ar spalvām, tādēļ ilgāk kavēties nedrīkstēja.
Taču bija kāds kavēklis visā šajā procesā – mana kāja. Tieši dienu pirms Silvijas ierašanās biju izmežģījis ceļa locītavu, kas nepanesami sāpēja. Vislielākās grūtības man sagādāja iešana. Taču par laimi palīgā pieteicās mans labs draugs Arnis(kokākāpējs) un tēvs (šoferis).
28.maijā mēs ar Arni iekūņojamies vecajā „Moskvič” markas automobīlī un devāmies ceļā. Pagāja vesela stunda līdz izdevās atrast īsto ligzdu. Apstājamies ceļa malā, novaktējām brīdi, kad abi pieaugušie putni izlido no savas ligzdas barības meklējumos un tad Arnis deva komandu doties uzbrukumā. Nu protams, es ar savu uzpampušo kāju paliku automašīnā, lai vērotu notiekošo no malas. Arnis, uzlīda kārklu krūmā pie pašas ligzdas. Nudien, Arnis no tālienes izskatījās pēc labi paēduša Vinnija Pūka.
Arnis vienmēr centies būt ļoti zolīds pret mūsu brāļiem mazākajiem, tādēļ no sešiem ligzdā esošiem putnēniem izņēma tikai četrus. Man, nelaimīgajam klibiķim, šo procedūru nācās novērot sēžot aizvēsturiskajā transporta līdzeklī.
Žagatēni vēl bija ārkārtīgi mazi, pāris nedēļas veci. Spalvu spraušļi sāka parādīties tikai uz galvas virsas, spārnos un astē. Tiešām šajā vecumā žagatēni necik neizskatījā pievilcīgi, drīzāk atbaidoši.
Kādu laiciņu mēs visi pavadījām automašīnā un vērojām notiekošo. Kad pieaugušās žagatas atgriezās pie savas ligzdas, ievēroju, ka viņas palikušas manāmi nervozas. Krietnu laiciņu viņas lēkāja pa zariem, cilāja augšup lejup savas kuplās astītes un žvadzināja. Taču man par lielu prieku vecāku jūtas pret mazuļiem nebija mazinājušās. Abi pieaugušie putni pēc kārtas ielīda savā ligzdā, pabaroja mazuļus un iznesuši izkārnījumu kapsulu aizlaidās pāri krūmu galotnēm jaunas barības meklējumos mazajiem izsalkušajiem vēderiņiem . Novēlējam palikušajiem žagatu bērneļiem izaugt par jaukiem un spēcīgiem savas dzimtas putniem, devāmies mājup.
Tā nu žagatēni pārcēlās uz pilsētas mūriem, kur no lauciniecēm bija kļuvušas par pilsētniecēm. Par cik divi mazuļi bija vecāki un druknāki, bet divi jaunāki , nolēmām ar Arni dalīt līdzīgi no katra pa vienam.
Putnēni auga griezdamies, kailie ķermenīši sāka apaugt ar skaistām spalvām, duļķainās acis palika pa visam skaidras. Drīz pēc tam sekoja pirmie soļi , celšanās spārnos, it sevišķi kad bija vēlēšanās pamest kasti, kurā nodzīvoja lielāko daļu savas bērnības. Ēdienkarte bija tiešām bagātīga: cieti novārītas vistu olas, kukurūzas un auzu pārslu putras, reņģes, pienā mērcēta baltmaize ar dzīvajiem miltu tārpiem. Bet protams, pats gardākais ēdiens bija ... kaķu barība.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru